Karjeras ziņas Nr. 1/2026

Žans Marks Setti (Jean Marc Setti) no Žaka Prevēra liceja (Lycée Jacques Prévert) Francijā prezentācijā dalījās pieredzē darbā ar jauniešiem, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības vai atrodas šāda riska situācijā. Lai gan Francijā izglītība ir bezmaksas un obligāta no 6 līdz 16 gadu vecumam, izvēle starp vispārējās un profesionālās izglītības ceļu pēc aptuveni 15 gadu vecuma praksē ne vienmēr ir vienlīdz elastīga. Īpaši tas skar skolēnus ar mācīšanās grūtībām vai zemākiem sasniegumiem, kuri nereti tiek virzīti uz profesionālo izglītību bez patiesas izvēles sajūtas, tā palielinot motivācijas zuduma un priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risku.

Francijas eksperts arī pats piedzīvojis mācīšanās un karjeras izvēles grūtības, tomēr vēlāk ieguvis maģistra grādu psiholoģijā un šobrīd strādā kā speciālais pedagogs un mācību koordinators. Viņa veidotās vienu gadu ilgās programmas palīdz 15–17 gadus veciem jauniešiem atjaunot pārliecību, pārvarēt iepriekš iegūto negatīvo skolas pieredzi, iepazīt dažādas profesijas praksē un pakāpeniski veidot savu profesionālo karjeru.

Žans Marks Setti savā prezentācijā uzsvēra, ka jauniešu atgriešanās izglītībā nav tikai administratīvs jautājums – tai nepieciešams laiks, uzticēšanās un individuāla pieeja. Efektīvs atbalsts nozīmē ne vien strukturētu mācību piedāvājumu, bet arī pacietīgu attiecību veidošanu un drošas vides radīšanu, kurā jaunietis var atgūt motivāciju turpināt izglītību.

Pieredzes apmaiņa: metodes prezentācija

Francijas eksperta pieredzes stāstījuma centrā ir skolēnu pakāpeniska un individuāli pielāgota atgriešana mācību procesā. Viņš uzsvēra, ka izglītības pārtraukšanas riskā esošiem jauniešiem neder vienots grafiks un vienādas prasības visiem – līdzīgi kā pēc lauztas kājas nevar uzreiz skriet, arī pēc neveiksmīgas skolas pieredzes jaunietim vajadzīgi mazi, droši soļi, personisks plāns un iespēja sākt, piemēram, tikai ar vienu vai divām mācību stundām dienā.

Žans Marks Setti akcentēja, ka būtiska loma ir individuālām sarunām, kuru laikā speciālais pedagogs cenšas saprast, kas skolēnam ir vajadzīgs, ko viņš vēlas un kāds ir viņa mērķis – reizēm tas nozīmē palīdzēt sagatavot CV, reizēm meklēt prakses iespēju vai vienkārši atgūt pašapziņu pārliecību par savām spējām.  Viņš kritizēja pieeju, kurā visiem skolēniem tiek prasīts viens un tas pats, izmantojot tēlainu salīdzinājumu ar zivi, ziloni un govi, kam visiem jāuzkāpj kokā: šāda sistēma daļai bērnu liek justies “neiederīgiem”, lai gan patiesībā viņiem vienkārši vajadzīgs cits ceļš uz mācīšanos.

Francijas eksperta prezentētā pieredze un pieeja nav “revolucionāra”, kā viņš pats norādīja, bet gan ļoti praktiska, humāna un uz uzticēšanos balstīta pieeja – individualizēt mācību procesu, nevairot jauniešu negatīvo skolas pieredzi un palīdzēt viņiem soli pa solim atgūt motivāciju, pašapziņu un atrast savu vietu izglītībā vai darbā.